Atvadīties no sevis jaunajā gadā

Tev ir bijusi dzīvē saskarsme ar cilvēku, kurš šķiet it visā labāks par tevi? Doma vien par to, ka ir jāsalīdzina jūsu abu sniegums rada stresu, jo, lai kā arī censtos, nespēsi būt līdzvērtīgs? Jūties kā nemitīgais neveiksminieks visās situācijās? Ja iesākas saruna par šīs personas sasniegumiem, iestājas teju vai mazvērtības sajūta, it kā viss tas, ko dari ir nepietiekams vai nepietiekami labs? Aptuveni tāda panika pārņem manu prātu, kad iedomājos par savu pagātnes es.

Jā, zinu! Tas ir dīvaini, ka mans pagātnes es man rada mazvērtības kompleksus. Lai arī cik muļķīgi tas sākumā šķistu, es no sirds ticu,  ka pagātnes Leina bija apbrīnojama persona, krietni vien labāka manis versija, nekā tā, ko pasaulei šobrīd spēju prezentēt. Kāpēc man ir radusies tāda pārliecība? Tāda doma man galvā mita jau ilgi, taču nesen atvēru savu veco ask.fm profilu (mājaslapa, kuras mērķis un būtība ir atbildēt uz anonīmu vai publisku profilu uzdotajiem jautājumiem), biju gatava sarkt no kauna par muļķīgām atbildēm, bet tā vietā… es pārsteiguma pilna lasīju katru teikumu ar baudu. Protams, ka no tā laika jaunības vecuma muļķībām neaizbēgt un kādi muļķīgi komentāri ar pa vidu tika, bet neapšaubāmi es no šīs personas iedvesmotos, ja es viņu nepazītu. Un tik sirreāli ir apzināties, ka tavs pagātnes es šķiet kā kāds svešinieks internetā par kuru sajūsmināties. Tā it kā jūs nekas dzīvē nesaistītu.

Tā es jūtos par sevi daudzās jomās, kur esmu atstājusi savas digitālās vai fiziskās pēdas: pārlasot vecā bloga postus (blogs vairs neeksistē), dzeju vai skolas darbus. Katrā darbā es redzu kādu personu, kura ir krietni spēcīgāka par mani. Tieši tāpēc man viņa šķiet tik sveša. Maza meitene, ar spēcīgu viedokli, balsi un raksturu. Kaut kas tāds, kas tik ļoti man trūkst šobrīd.

Nekas mani tolaik īsti nespēja atturēt, jo no visas sirds es ticēju, ka man ir iespēja mainīt pasauli, bļaut cik skaļi vien jābļauj, atkārtoties cik vien bieži nepieciešams, krist un celties cik vien reizes būs vajadzīgs, bet beidzot izcīnīt to, ka kā sabiedrība esam viedāka, saliedētāka un kompetentāka. Es no sirds cīnījos par labāku pasauli un tas bija dvēseliski skaisti, pat ja man ne vienmēr izdevās to panākt.

Savu pirmo blogu biju radījusi kā tādu dziļu dvēseles kliedzienu. Daudz rakstīju savu viedokli sociālās tēmās par lietām, kas man tolaik likās svarīgas. Mana sirds vai plīsa pušu par visām dzīves netaisnībām un šos jautājumus centos aktualizēt cik nu man bija spēka.  Tolaik es arī biju ieguvusi lielāku sekotāju un atbalstītāju loku. Es kādreiz aktīvi komunicēju ar saviem bloga lasītājiem, bet kopš leina.lv izveidošanas tā vairs nav. Kāpēc? Viennozīmīgi, tāpēc, ka es mainīju stilu un arvien vairāk atsvešinājos no tēla, ko tā laika atbalstītāji bija iemīlējuši. Ar leina.lv centos turpināt kādreiz iesākto jaunā stilā, taču pazaudēju to daļu sevis, kuru biju tik stipri iemīlējusi.

Nepagāja ilgs laiks, līdz es jutos vientuļi tajā, ko es daru. Rakstīt šķita bezjēdzīgi, jo es vairs neticēju tam, ko pati radīju. Es ilgojos pēc tās vecās Leinas, kurai neviens kalns nešķita nenogāžams. Patiesā problēma šajā visā bija vien tā, ka es beidzot biju pieaugusi, dzīve bija mani salauzusi un es pati atteicos to pieņemt, un ar to sadzīvot. Es tik ļoti centos nezaudēt to pusaudža gados aizdegto uguntiņu, ka ironiskā kārtā, pazaudēju sevi pa visam.

Man bija smagi pieņemt, ka esmu mainījusies un pārāk ilgi ļāvu sev dzīvot uz saviem pagātnes lauriem.  Tas kļuva visai toksiski, jo es bieži vairs nespēju skaidrot to grūtsirdību, kas pārņem mani. It kā nekas nebija noticis, taču šķita, ka esmu sevi pievīlusi, ka esmu izgāsusies.  Likās, ka man vajadzētu turpināt tik sen iesākto, bet es nespēju. Laikam, man vienīgajai bija visgrūtāk pieņemt, ka laiki mainās un es kopā ar tiem. Es ar visiem spēkiem turējos pie tā pēdējā salmiņa, kas man radīja saikni ar manu pagātnes es.

Patiesībā es neesmu vairs nekas no tās pusaudzes, kura iedegās par to, kam tic un cīnās bez apstājas. Beidzot būtu laiks no šī tēla atvadīties. Es esmu nedaudz dzīvē apmaldījies pieaugušais, kurš vēl aizvien akli taustās tumsā, cenšoties atrast īsto gaismas slēdzi. Tikai šoreiz, es jūtos komfortabli ik pa laikam būt tumsas ieskautai, jo es ticu, ka man ir pa spēkam atrast īsto ceļu atpakaļ. Es beidzot atkal jūtos spēcīga,  tikai nedaudz citādākā veidā. Jūtos gana spēcīga, lai bez kauna atzītu – “Draugi, es esmu totāli apmaldījusies!”,  jo es esmu piekususi tēlot, ka manās rokās ir visas dzīves atbildes.  Būsim reāli, kuram tādas vispār ir? Es vairs nevēlos censties sniegt atbildes, bet gan mācīt par to, kā justies mierā ar sevi, kad atbilžu nav.

Seko man līdzi un maldīsimies pa dzīvi kopā!

2 Comments on “Atvadīties no sevis jaunajā gadā”

  1. Čau, Leina! Ieraksti googlē “success expectation vs reality” – par to bildi gribēju Tev atgādināt.
    Un tieši tā – fakts – neviens, kas jelkad ir dzīvojis un tagad ir dzīvs, pat visgudrākie – nezina nedz kas mēs esam, nedz kas mums jādara. Manuprāt, fakts, ka Tu esi apjukusi un neziņā patiesībā ir laba pazīme – ka Tu negribi dzīvot melos un citu cilvēku izdomātos rāmjos – jo taču – tas viss ir tikai izdomāts un gudrākie joprojām strādā pie tā, lai pušotu mūsu izpratni. Un tas pats fakts par to, ka neviens nezina – nozīmē, ka tuvākajā laikā miera nebūs.. Iemīli to nemieru, jo nemiers ir ārpus komforta zonas – bet tur taču tā maģija notiek! 🙂

  2. Lai patiesi novērtētu skatu, kas paveras no kalna virsotnes, ir kādu laiku jāpavada arī tā pakājē. Un tikai kalna pakājē esošajiem ir iespēja doties augšup, izbaudīt kāpšanas procesu, kas nereti ir daudz vērtīgāks un interesantāks par atrašanos tur – augšā. Un, visbeidzot, ja reiz esi bijusi virsotnē, tas dos iedvesmu un pārliecību par savām spējām iekarot jaunas, iespējams, vēl augstākas…

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *