Dzeja

Ciešanas

Tavs teiktais man vienmēr licies sāpinošs
Un tavs skatiens, biedējošs.
Domāju par to kas esmu,
Un kā vēlos, lai kāds tavu nāvi nestu.

  Vai laimīgs tagad jūties?
Vai redzi kā tu kļūdies?
Vai redzi kā laiks skrien?
Domāju, par to ik dien’.

Atceros, kā ņirgājies par mani
Un neredzēji to velnu manī,
Bet tagad es smiešos par tevi,
Par to gļēvuli tevī.

Vai nožēlo, ka mani siti?
Un par to runāja citi.
Vai nožēlo, ka ciest man liki?
Un liki man justies bikli?

Tas spīdums tavās acīs,
Vai tu domā, ka tas tā vien sadzīs?
Jūtos es kā aita,
Jo Tu nemaz nenožēlo, maita.

/dzejoļa autors Leina Markevica/

Viegli izlikties

Viegli izlikties neredzam
Vecu vīru mantkārīgu meiču precam
Un valdību no tautas zogam,
Uz padibeni zemi rokam.

 Jo sabiedrība mums tāda,
Šķiet nevienam nav prāta
Tam visam pretī stāties
Ļauj naida putekļiem tik krāties.

Tā mākam mēs noskatīties
Pēc labvēlības tik dzīties,
Ja kolēģiem tiek sveša nauda,
Tad visi tik pa spalvu glauda.

Jo cerēt tie cer,
Pie sava labuma arī tikt.

Un pazaudēt tiem nav vairs ko,
Jo sen jau zaudējuši to,
Savu godu un taisnu tiesu,
Savu dvēseli un miesu.

/dzejoļa autors Leina Markevica/

Pasaule, kur eņģeļa nav neviena

Tūkstošiem lausku uz ceļa,
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.
Brūces un asaras ir tikai sīkums,
Ar nelabo tas kā simboliski parakstīts līgums.

Akli taustīdamās uz priekšu,
Šķiet, ka sāpēs es reiz kliegšu,
Vietā, kur dzimst katra cilvēka mokas,
Pēc manis tver lielāko baiļu rokas.

Sāpīgs klusums dur krūtīs,
Kad svešinieks spogulī mani atkal prom grūdīs.
Tas mans ķermenis tik svešs,
Bezdvēseliski lūkojas man pretī.

Kā nepamanīta, nozaudēta ēna
Es tiecos pēc tā, kas reiz ir bijis mans
Pēc goda un ķermeņa, ko saucu par savu
Un, ko nekad neuzskatīju par ieguvumu tavu.

Cauri kauna alejai traucos uz priekšu,
Atgūt to, kas reiz ir bijis mans.
Jūtos es salauzta, apsmieta un viena…
Pasaulē, kur eņģeļa vairs nav neviena.

/dzejoļa autors Leina Markevica/

Melot sev

Kā nodeldēts vārds un noskrandis apģērbs
Apkārt ir nonēsāts mans gods.
Un velti ir liegties, un strīdēties par taisnu tiesu,
Kad raugoties uz sevi, es tikai šaubas viešu.

Ticība mana, sev un citiem
Ir izgaisusi kā viegla sapņu atblāzma
Un velti es tiecos pēc atzinības tavas,

Jo maldīgi tu pieņem cita viedokli par savu.

/dzejoļa autors Leina Markevica/

Tumsa

Tumsa nav mūžīga,
Tā skauj tevi no visām pusēm,
Bet pietiks ar vienu gaismas staru,
Lai saprastu, ka nakts nav bezgalīga.

Nepierodi pie tumsas.
Tā nemanāmi tevi pazudinās,
Sagraus cerības un sapņus,
Atņems nākotni un tevi pašu.

Nebaidies no tumsas,
Jo bailes mūs ieskauj melnumā.
Baidies neredzēt gaismu,
Jo tā notur tevi siltumā.

/dzejoļa autors Leina Markevica/