Mīlēt sevi pirms citiem

Ir Valentīndiena. Es pieceļos jūtoties kā mēsls – viss deguns pilns, elpot grūti un miegs nāk tā it kā nedēļu nebūtu gulējusi. Labprāt gulšņātu gultā līdz pat nākamās dienas rītam, bet es nevaru. Zinu, ja necelšos tagad, nepiecielšos nekad un šodien man ir plāni, kuriem gatavoties. Šovakar došos uz Mesas koncertu. Nē, nē, neplānoju salkanu mīlnieku vakaru, bet gan kopīgi pavadītu vakaru ar kuplāku radinieku pulku.

Kaut sataisīties man prasa teju pusi dienas, es beidzot esmu gatava. Mēs visi pūcīgi braucam uz koncertu, jo katram kašķīgs garastāvoklis uznācis par savām ikdienas raizēm. Es gan cenšos notiekošajā klusēt un baudīt, jo tāds nu man ir bijis šī vakara mērķis – priecāties un neļaut citām raizēm tam kaitēt. Garastāvokli nebojā pat fakts, ka koncerts sākas pusstundu vēlāk. Tas taču nekas! Šovakar es nekur nesteidzos. Varu sēdēt mierīgi savā sēdvietā arī pāris minūtes ilgāk.

Koncerts nu ir sācies, Mesa aicina vientuļniekus pacelt rokas un es pastiepju gaisā arī savējo. Mamma man blakus pasmejās, ka neesmu taču atnākusi viena, esmu kopā ar viņiem, taču es smeju pretī, ka nu šajā mīlnieku dienā, esmu atnākusi vientuļnieces statusā. Izskan pirmās trīs dziesmas un man nepatīkami karst acis. Aizveru tās ciet un pielieku roku priekšā, tā it kā, cenšoties atgūt mitrumu acīs. To pamanot, mamma atkal pieliecas man tuvāk vaicājot: “Kas tad nu? Raudi, ka esi atnākusi viena?”. Šī frāze man iesēdās zemapziņā.

Patiesībā, es neizjutu žēlumu vai prieku par savu attiecību statusu. Es vienkārši jutos komfortabli būt vienai un pasmieties par sevi visu mīlētāju dienā. Taču kādreiz tā nebija, vēl pāris gadus atpakaļ es nespēju ciest sajūtu būt vienai valentīndienā. Tā it kā, ka neesmu pilnīga, ja nespēju ar kādu dalīties šajā datumā. Bet te nu es biju, gadu dzīvojot bez attiecībām un jūtoties laimīga, neskatoties ne uz ko.

Lēmums, dzīvot gadu bez attiecībām, bija apzināts. Es turpināju iet uz pāris randiņiem vai iepazīties ar vīriešiem, bet tas viss bija vairāk tāda ķēmošanās vien. Man patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem, vai koķetēt ar vīriešiem. Tas dod kādu papildus garšu dzīvei un nebūt nav man nepieciešams, lai es justos piepildīta, laimīga vai novērtēta. Tas ir vienkārši mans koķetais gars, kuru nemaz necentos valdīt. Drīzāk visas šīs iepazīšanās kalpoja man par mācību procesu, kurā es iepazinu pati sevi un sapratu, ko es vēlos no otras personas.

Redziet, esmu bijusi nepārtraukti attiecībās kopš 16 gadu vecuma. Pat ja attiecībām nebija lemts ilgs mūžs, man nebija nepieciešams ilgs laiks, lai vietā nāktu citas. Un kaut tobrīd likās, ka esmu gatava jaunām attiecībām, tā nebūt nebija. Es savā ziņā tikai centos kompensēt savu diskomfortu palikt vienatnē ar sevi pašu. Ilgstoši biju nelaimīga un gaidīju, kad kāds cits padarīs mani laimīgu. Tā īsti vairs arī nebiju droša, kas es esmu un ko es vēlos no sava partnera.

Pagājušajā gadā, kad beidzās manas pēdējās attiecības, es jutos atvieglota. Es dziļi zemapziņā alku pēc jauna sākuma. Vēlējos uzspiest restarta pogu savā dzīvē un tā egoistiski veltīt laiku tikai sev. Un teikšu godīgi, ka man tas tik ļoti patika, ka pat nesteidzos izlauzties no vientuļnieces statusa. Es mēdzu par to pačīkstēt reiz pa reizei, bet ko līdz manā priekšā nostājās ideālais kandidāts, es pārmetu kājas pār pleciem un skrēju cik vien ātri pratu. Es vēl nebiju gatava jaunām attiecībām un jutos tik sasodīti spēcīga, ka spēju to drosmīgi atzīt pati sev un citiem.

Ar omīti no sirds aizrunājos par šo tematu Ziemassvētkos. “Nu un vai nav kāds pielūdzējs tev uzradies?” viņa vaicāja. “Ir viņi vairāki, bet ne tāds, kuru es patiesi vēlētos sev blakus” atzinos. Omīte pasmaidīja. “Redzi! Kad paliec vecāka tad saproti, ka ne visi ir tev piemēroti!”. Un tas tiesa, ne visi ir man piemēroti. Tikai to apjaust man palīdzēja ne jau vecums, bet gan tas, ka ilgajā vientuļnieku periodā iemācījos atkal sevi tā pa īstam iemīlēt un novērtēt. Kad patiesi tā sāc apzināties savu vērtību, tikai tad sāc apjaust, cik maz cilvēku tev apkārt patiesībā ir tava laika vērti.

Visiem tiem, kas turpina gausties mīlētāju dienā par būšanu vieniem – ja jūsu galvenais mērķis, kāpēc veidot attiecības ir, lai nejustos vientuļi Valentīndienā, tad nemeklējiet attiecības vispār! Iemācieties sākumā justies komfortabli vienatnē, pirms ievelkat savā dzīvē vēl kādu. Tam es novēlu visiem vientuļniekiem iemācīties iemīlēt sevi pirms visiem citiem!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *