Viņa sāpēs kliedza, bet neviens tā arī nedzirdēja

Viņa runāja, bet, šķietami, neviens to nedzirdēja. Vārdi plūda aumaļām pār viņas lūpām, taču tiem zuda jēga, jo viņas sacītais nekad tā arī nesasniedza savu mērķi. Pārējie teica, ka viņiem rūp šī meitene, taču tai pat laikā viņi klausījās nevis dzirdēja, viņas sacīto. Dienas beigās meitene šaustīja sevi un nespēja pārtraukt domāt par to, cik mazvērtīga viņa jūtās. Vai viņa ir pietiekama, vai viņa ir vērtīga, vai viņai vēl ir jēga turpināt censties iederēties uz šīs zemeslodes, ja viss, ko viņa teica un, kas viņa bija, bija tik mazvērtīgs visai pausaulei? Diena pēc dienas pārtapa gados, tie, kas reiz teikuši, ka viņiem rūp, atzina, ka vairs meiteni nesaprot. Bet kā? Viņa taču stāstīja visu kā ir! Kā vēl lai to visu paskaidro?

Reiz viņa sāka stāstīt visu no sirds un apkārtējie sabijās. Viņi nespēja saprast, kāpēc šī meitene ir nelaimīga, kad viņai būtu jābūt laimīgai. Momentāli, kā zibens trieciena ķerta viņa apklusa pavisam, nevis tāpēc, ka tā būtu gribējusi vai būtu lēmusi, bet tāpēc, ka viņai tā lika darīt tie, kuri nebeidza teikt, ka viņiem rūp. Te nu tev bija vārdi bez vērtības – „man rūp”.

Dienu no dienas viņa kļuva klusāka, taču arī to neviens vairs nemanīja. Meitene nekad nebija bijusi skaļa, tāpēc klusēšana šķita vairāk kā dabiska tiem, kas blakus viņai bija nepārtraukti.  Šķita, ka nav vairs pat jēgas nevienam neko stāstīt, jo neviens to tāpat nedzirdēja.  Meitene negribēja justies uzklausītai, viņa tik ļoti alka beidzot justies sadzirdētai!

Drīz šī ieslēgšanās sevī viņai sāka šķist pat komfortabla, jo visi viņai beidzot lika mieru. Tā bija vientulīga sajūta, taču tas deva mieru vismaz uz mirkli, ja lielākās dvēseles sāpes bija justies nedzirdētam, tad pārstājot runāt, pārstāja arī sāpēt.  Viņa iemācījās apslāpēt emocijas, smaidīt pat tad, kad negribējās un kļūt par tādu cilvēku, kas ienes prieku citu dzīvēs, kamēr pati slīka asarās.  Dienās, kad kļuva par smagu, viņa rakstīja visu, kas vien ienāca prātā. Stundām ilgi pildspalva slīdēja pār papīra lapu, līdz roku ķēra neciešami krampji.

Diena no dienas, kas pārtapa gados. Pirmais nervu sabrukums, pirmā smagā depresija un viņas cīņa tikai tad arī sākās. Pēc katra progresa nāca regress. Šķietami dzīve bija pārtapusi par monopola laukumu, kurā tev ir nopirkti visi labākie īpašumi, taču tos nepārtraukti nākas ieķīlāt, jo tu visu laiku neveiksmīgi kāp tikai uz tiem lauciņiem, kuros tev nākas maksāt. Un tu izmisīgi centies uzvarēt, kamēr šķiet, ka ar katru nākamo gājienu bankrotēsi, tā arī nesasniedzot virsotni, kurā tā kāroji reiz nokļūt. It kā esi veiksminiece un tai pat laikā, dzīve turpina grūst prom no šīs veiksmes un laimes sajūtas. Padošanās sāka šķist kā vienīgais risinājums pirms pilnīgas sakāves cīņā ar likteni, kurā nekad vairs viņa nejutās kā veiksminiece.

Vides maiņa viņai lika izrauties no komforta zonas, mainīties, saskatīt lietas no citas perspektīvas un dziedēt tās brūces, kas gadiem bija palikušas nesakoptas. Viņa uzplauka kā tāds mazs, vārgs ziediņš, kurš dabūjis pirmo saules staru puķu dobē, kurā pārējie ziedi jau ziedēja un zēla. Meitene sāka pielāgoties citiem un uzplauka pavisam, taču pie viņas saknēm, aizvien,  blakus neganti savu vietu rada nezāles, kuras pati saviem spēkiem iznīdēt viņa nespēja. Viņai tik ļoti bija nepieciešama palīdzība, taču nezināja, kur lai vairs to meklē.

Diena pēc dienas un kautrīgais, klusais meitēns bija atvēries pasaulei. Viņa bija kompānijas dvēsele, reizēm arī bara klauns un tas likās tik patīkami, līdz dienas beigām, kad viņa sāka runāt dvēseliski atklāti. Visi atkal klausījās, taču neviens tā arī nedzirdēja.

Bērnībā viņa bija sapņojusi kļūt par aktrisi, taču nezināja, ka šis sapnis piepildīsies tik burtiski. Katra diena bija izlikšanās, jo par vissmaidīgāko cilvēku bija kļuvis tas, kurš iekšēji bļāva mežonīgās sāpēs… tikai neviens to tā arī nedzirdēja.

Lai arī cik neierasts vai dīvains kādam šķistu šis īsstāsts, manas rokas neviļus ķērās to rakstīt pēc kādas sarunas ar psiholoģijas studentu, kurš man teica tik vienkāršu, bet dziļdomīgu frāzi: „Ja katram cilvēkam būtu draugi, kuri spēj viņus sadzirdēt, tad nevienam vairs nebūtu nepieciešams psihologs”. Un tā ir taisnība. Visas mentālās problēmas nereti rodas no tā, ka mums nav ar ko izrunāties un pie kā vērsties pēc atbalsta vai padoma. Tik daudz mēs spētu mainīt šajā pasaulē, ja vien mēs iemācītos dzirdēt viens otra sacīto.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *