Diena, kad es zaudēju redzi

Es nezaudēju redzi pa visam, ne tā, ka uz mūžu. Mana redze pazuda vien uz pāris minūtēm, atjaunojās, pazuda atkal, atjaunojās, pazuda atkal un tā kādas 30 minūtes es ik palaikam kritu zemē un tur vārtījos, līdz beidzot spēju aiziet atlikušos 200 metrus līdz drauga mājai, kurš izmisīgi centās mani savākt, kā nu vien prata. Manuprāt, viņam mans sauciens: “Romuald, es neredzu! Es neko neredzu!” uzdzina lielāku stresu nekā man.

Tobrīd es nezināju ko darīt, kā rīkoties vai kas man ir noticis. Likās, ka es ģīpstu, taču nezaudēju samaņu. Es tur biju pie pilnas saprašanas, bet pilnīgā tumsā. Tas viss likās tik jocīgi, jo ko līdz iestājās tumsa acīs, es nokritu it kā ķermenis būtu zaudējis arī visas pārējās maņas un varu pār ekstremitātēm. Es tur vāļājos uz zemes, nespējot saprast kāpēc es neredzu pat gaismas starus, es neredzēju neko, vien piķa melnu tumsu.

Es skatījos uz priekšu bezgalīgajā tumsā, cenšoties kaut vai prātā iztēloties lietas, kurām, loģiski spriežot, vajadzētu būt man priekšā. Katra sekunde šķita velkāmies mūžību un prātā iestājas pilnīga panika par to, ka es vairs nezinu, kas notiek man apkārt. Es dzirdu Romualda balsi, bet vai viņš ir vēl man blakus vai ir atkāpies atpakaļ? Vai cilvēki uz mani skatās? Vai kāds steidz man palīgā? Vai man vispār ir nepiešama medicīniskā palīdzība? Ja nu es vairs nekad neko neredzēšu? Dučiem jautājumu šaudījās manā galvā kā negudri.

Savos sešpadsmit gados es iemācījos, cik vērtīgas ir visas mūsu cilvēku maņas, jo to vērtību sāc apzināties, tikai tad, kad to vairs nav. Redzēt man šķita pašsaprotami, līdz mirklim, kad nespēju vairs redzēt, lai cik izmisīgi arī to vēlējos. Iespējams, man vajadzētu šobrīd nožēlot, ka neaizgāju pie ārsta tolaik, bet, šķietami, diagnoze man bija noslēgta jau nedēļu pirms tam. Vēl nedēļu iepriekš es ārstam biju sūdzējusies par sāpīgu duršanu krūtīs. Tā it kā mani ķertu sirdstrieka, ļoti sāpīgi dūrieni pakrūtē un grūtības elpot. Tiesa gan, ar sirdi man viss bija vislieliskākajā kārtībā, savukārt ar nervu sistēmu ne tik ļoti. Labākā diagnoze, ko man tobrīd varēja noteikt bija veģitatīvā distonija. Jā, jā! Tā pati “izdomātā” slimība, kas “visiem ir tikai galvā”.

Šo gan daudziem ir parasti kauns atzīt, bet neilgi pēc šī atgadījuma es biju apmeklējusi psihologu. Nemāku teikt kāpēc mentālā veselība aizvien šķiet kā aizliegtais temats mūsu sabiedrībā. Runāt par fizisku saslimšanu ir normāli, bet mentālā – pasarg dievs! Un ja kādreiz ieminējos par to, ātri tiku apklusināta ar vārdiem, ka tas jau viss ir pilnīgas muļķības un pašizdomāta kaite! Jā, Zentas tante, tieši tā! Arī kļūt aklai es izdomāju tā vienu dienu aiz tīrās bezdarbības, jo nezināju kā sevi vairs izklaidēt! Tā ir tikai manis pašizdomāta problēma, ko atrisināt es varētu, ja vien piespiestu sevi vairāk priecāties!

Psihologa vizīte bija vairāk kā bēdīga. Stundu man psiholoģe lika justies kā pilnīgai aunapierei, pēc manis apkaunošanas viņa izrakstīja man zāles un beigās vien paziņoja, ka man līdzēt vairs var tikai psihoterapeits, ne psihologs. Visai pazemojoša pieredze, ja jautāsiet man un lieki teikt, ka pie psihoterapeita negribēju vairs iet. Devos pie psihoterapeita vien tikai tad, kad pēc kārtējās sabrukšanas skolas solā sociālā pedagoģe mani aizvilka pie psihoterapeita aiz rokas. Tur man izrakstīja vēl vairāk zāļu, kuru dēļ es katru dienu sāku justies kā transā. Fiziski esmu šeit, bet faktiski nē. Reālu palīdzību un progresu no ārsta apmeklējumiem es nejutu.

Man drīzāk vajadzēja draudzīgu padomu, kā tikt galā ar emocionālo slogu, ko tolaik izjutu, nevis mācīt, kā apslāpēt stresu, izliekoties, ka tas neeksistē. Zāles tik ļoti notrulināja prātu, ka katru reizi, kad gribējās raudāt, sāku smieties, jo ar prātu sapratu, ka jūtos bēdīga, taču fiziski vairs šīs bēdas nepratu izjust.

Lai arī zāles ļoti atviegloja manu dzīvi, tā transa sajūta man nepatika. Tas viss šķita tik nepareizi, ka gala rezultātā nolēmu kļūt pati par savu psihologu. Tolaik es nonācu pie krāšna secinājuma – es nepareizi raudzījos uz savu emocionālo stāvokli jau pašā saknē. Kad cilvēks sagriežas, mēs parasti apkopjam brūci un darām visu, lai panāktu, ka brūce sadzīst. Mēs taču neskatāmies uz brūci un nedusmojamies, ka tā asiņo un nedzīst pati no sevis, vai ne tā? Tad kāpēc mēs tik ļoti dusmojamies uz sevi, katru reizi, kad jūtāmies ilgstošāku laika posmu bēdīgi vai pārslogoti? Tolaik es sapratu, ka nekad neesmu meklējusi savu problēmu sakni, bet gan šaustīju sevi par to, kā jūtos, jo mentālais stāvoklis bija aizliegtais temats par kuru visi tik ļoti baidījās runāt, gluži tāpat kā par Voldemortu burvju pasaulē Harija Potera grāmatās. Šķietami, ja ierunājies par tādiem tematiem kā depresija, tad istabā iestājās kapa mēms klusums un cilvēki sāka raudzīties uz tevi tā, it kā tu būtu atzinies slepkavībā.

Es pavadīju ilgus gadus strādājot ar sevi un tas nenācās viegli. Lai risinātu savas problēmas, man nereti nācās atzīties cilvēkiem savās kaitēs un katru reizi, kad par to runāju, es šķietami sāku atkal nonākt pie regresa, jo apkārtējie bieži to nesaprata. Viņiem šķita, ka ar mani taču viss ir kārtībā un atzīšanos, ka izjūtu konstantu stresu un nervu problēmas viņi nereti uztvēra kā uzbrukumu sev. Tā it kā es viņus vainotu savās problēmās, kaut patiesībā es meklēju vien atbalsta punktu, kādu kurš ar mani runās un palīdzēs izprast visu problēmu sakni, jo nonākt pie pareizajām atbildēm nav viegli vienatnē. Reizēm kāds cilvēks tev var netieši uzdot pareizos jautājumus.

Es pat uzskaitīt vairs nespēju, cik daudz reižu mani tuvākie ir neapzināti man uzdevuši īstos jautājumus, kas man uz īsu mirkli liek pārsteigumā ieelsties, jo beidzot šie jautājumi liek tev saprast kādas lietas par sevi, kuras iepriekš neprati formulēt vārdos. Pavisam reāls piemērs no dzīves, kas notika salīdzinoši nesen – ilgstošu laika posmu, jutos atkal pazudusi. It kā viss fiziski labi, bet jutos nelaimīga un nesapratu kāpēc. No lietām, kas mani apgrūtina un dara nelaimīgu jau biju atteikusies, cilvēkus, kuri mani emocionāli velk uz leju un iztukšo no savas dzīves biju jau izslēgusi, finansiāli un fiziski arī nekas nenomocīja, tad kas vēl atliek? Kādreiz tam visam šķietami bija iemesls, jebšu kāda psiholoģiska trauma, kuru bija jāpārvar, bet tagad taču viss man bija labi, tad kāpēc es atkal jutos tik nomākta? Kāds mans draugs ikdienišķi runājot ar mani dusmīgi izteicās, ka nesaprot, kāpēc es aizstāvu vienmēr visus, kurus nevajadzētu aizstāvēt, tā it kā: “Zinu, ka viņš rīkojās draņķīgi, taču es saprotu arī viņa perspektīvu!” Nākamajā rītā pēc sarunas es pielecu teju vai gultā sēdus ar domu: “Es visu paciešu! Es krāju sevī dusmas, aizvainojumu un agresiju, kuru nemaz nezinu kā vairs izlikt laukā!” Un lai cik muļķīgi tas nebūtu, šīs krātās emocijas, mani ēda no iekšienes tik ilgi, līdz es vairs nepratu priecāties par to, kas man ir.

No ļoti daudzām mentālajām problēmām varētu izvairīties ja vien mēs runātu vairāk viens ar otru. Taču mūsdienu tehnoloģiju vide ir uzdzinusi ļoti neveselīgu domāšanu, kurā mums visiem ir jābūt perfektiem apkārtējo acīs, jeb vienmēr spēcīgiem, veiksmīgiem un laimīgiem.Tieši tāpēc mēs baidāmies runāt mirkļos, kad šī viltus ilūzija neatbilst realitātei, jo nereti baidāmies izskatīties vāji citu acīs. Jāatgādina, ka skarbā dzīves realitāte ir tāda, ka pat vislaimīgākais cilvēks nevar visu laiku būt laimīgs. Turklāt, bez bēdu momentiem mēs vairs nespētu novērtēt laimes sajūtu. Vienmēr būt laimīgam būtu tāpat kā ēst visu laiku vienu un to pašu ēdienu, ja neizjūti dažādību, tad zūd jēga tajā visā.

Jāatminas arī, ka mirklī, kad kāds ar tevi sāk runāt par saviem pārdzīvojumiem, neapklusini viņu, bet uzklausi. Tev nav vienmēr jāpiekrīt šim cilvēkam, bet tu vari vismaz censties viņu saprast. Tas ka kāda pārdzīvojumi nav tik pat lieli kā kāda citi pārdzīvojumi šajā pasaulē, nenozīmē, ka tie nav mazāk sāpīgi šai personai. Katram ir savas grūtības, ko pārvarēt savā dzīvē, tāpēc esi tolerants! Nekad neapklusini otru ar frāzi: “Bet citviet pasaulē cilvēkiem ir lielākas problēmas!”, jo šis cilvēks nav šobrīd kaut kur citviet pasaulē, bet gan kopā ar tevi šajā momentā! Mēs taču nekad neapklusinātu kādu, kurš ir laimīgs ar frāzi: “Bet tur pasaulē, kādam iet labāk nekā tev!”, vai ne tā? Ja kāds ir izlēmis tev atzīties savā bēdā, uztver to par vērtīgu momentu jūsu attiecībās, jo šis cilvēks tev uzticās pietiekami daudz, lai dalītos emocijās un tas nebūt nav viegli!

Savukārt tiem, kam šobrīd ir smagi un baidās ar kādu runāt, atceries, ka vaina nav tevī, ja kāds atraidīs tavu centienus izrunāties! Tu esi svarīgs, tavas problēmas ir svarīgas un pat ja tās uz pasaules mēroga šķiet niecīgas, tās nav mazāk nozīmīgas! Tā ir kāda nozīmīga dzīves mācība no kuras tev šobrīd ir jāiegūst kāda vērtīga atziņa. Ja tev ir nepieciešama palīdzība, tad nebaidies to meklēt, jo nervu šūnas ir vienīgās šūnas cilvēka organismā, kuras nekad tā arī neatjaunojas.

Ko es varu teikt no savas pieredzes – lai arī kā man daži dzīves pārdzīvojumi ir šķituši netaisni pret mani un liekas, ka negodīgi man ir ilgstoši darīts pāri, es apzinos, ka bez visām grūtībām nebūtu izveidojusies par tādu personu, kāda es esmu šobrīd. Un Es nekad negribētu būt tā persona, kas es biju iepriekš, jo visas dzīves grūtības mani patiesībā ir padarījušas par tādu cilvēku ar kuru es būtu lepojusies bērnībā. Tās ieveda mani pareizajās sliedēs, kuras ilgtermiņā ir atnesušas man lielākus un nozīmīgākus prieka momentus dzīvē. Ne velti arī klavierēm pēc katra melnā taustiņa seko balts. Dzīvē nekas nenotiek bez iemesla, tāpēc pirms ieslīgsti kārtējā sevis žēlošanas rutīnā, uz mirkli apstājies un padomā, ko vērtīgu no šī visa sliktā vari sev aizgūt?

PS. Kaut man personīgi ir bijusi visai negatīva pieredze ar psihologiem, es tāpat uzskatu, ka mentālu slimību gadījumā ārsts būtu jāapmeklē! Mana pieredze nav jāuztver par aicinājumu nodarboties ar “pašārstēšanos”, bet gan aicinājums rūpīgāk meklēt speciālistus, kas tev varētu šādos mirkļos palīdzēt!


Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *