Kā es centos izpatikt visiem un pazaudēju pati sevi

Mamma reiz man teica, ka bez zināšanām cilvēkam nekā vairs dzīvē nav. Naudai ar laiku zūd vērtība, jaunība reiz pazūd un skaistums līdz ar jaunību, vienīgais, kas cilvēkam ir paliekošs, ir viņa zināšanas un pieredze. Palielam, tā bija diena, kad es apņēmīgi nolēmu, ka es nekad nepārtraukšu mācīties. Es dienām un naktīm sēdēju pie grāmatām.

Vārdi grāmatu lapās kusa man uz mēles gluži kā cukurvate, es kāri tvēru ikvienu uzrakstīto tekstu. Es biju teju kā atkarīga no grāmatām, jo grāmatas bija vienīgā lieta, kas palīdzēja izciest ikvienu mokošo dienu, tās palīdzēja man aizmirsties no realitātes, kad tā vairs nebija paciešama. Katra skolas diena beidzās ar bibliotēkas apciemojumu un ar smagu skolas somu, ko stiept līdz pat mājām. Jau astoņu gadu vecumā, es lepni varēju vecākiem stāstīt, ka gada laikā esmu izlasījusi vairāk nekā 100 grāmatas. Protams, ka lepni, jo es guvu to, ko man neviens nekad nespēs atņemt!

Jau pavisam agrā vecumā es šķietami biju pāraugusi ikvienu savu vienaudzi, jo katra diena sāka šķist kā izlikšanās. Britnija Spīrsa un Nellija Furtado? Jā, esmu dzirdējusi pāris viņu dziesmas, bet nespēju saprast neko no tā, ko par šīm zvaigznēm man stāstīja mani vienaudži. Un kā tad citādāk, ja pamatā vienīgais par ko es interesējos bija fantāziju tēli no manām grāmātām? Kamēr citi mācījās fiziku no fizikas grāmatām, es mācījos visu par dzīvi, saskarsmi un attiecībām no daiļliteratūras. Viedi vārdi no manas mutes plūda kā negudri un pieaugušie tikai acis spēja vien plest plati vaļā aiz lielā izbrīna.

Tuvojās skolas pasākums un katrai klasei bija jāizveido savs priekšnesums. Kamēr viena klase prātoja kādu dziesmu dziedās, tikmēr citas prātoja, kādas dejas varētu dejot, savukārt, es pa to pašu laiku rakstīju lugu, cerēdama, ka skolotāja to pieņems dziesmu un deju vietā. Būsim reāli – katrā klases pasākumā, skolotājai piederēja izšķirošā balss! Lai arī kā klasesbiedri protestētu, ideja par lugu skolotājai šķita vilinoša. Jau deviņu gadu vecumā es piedzīvoju savas lugas pirmizrādi.

Kamēr prāts bija aizņemts ar grāmatām un tekstu rakstīšanu, es sāku justies arvien vairāk lieka un neiederīga vienaudžu vidū. Tik ļoti reti es spēju izjust piederības sajūtu ar vienaudžiem, jo mentāli jau biju pavisam citā pasaulē. Šķita, ka man ir laupīta bērnība, jo bērna ķermenī bija iemiesojusies pieaugusi dvēsele, kura tik izmisīgi centās iederēties starp visiem citiem, taču nespēja iederēties vairs nekur. Pieaugušajiem es biju par jaunu, lai ko saprastu un bērniem pārāk dīvaina, lai pateiktu, viņuprāt, ko jēgpilnu.

Es sāku sevi nemitīgi mainīt, tikai lai es būtu tāda, kā visi pārējie. Ārišķīgi citi sāka justies pārāki par mani, tā it kā jau sen tie mani būtu pārspējuši, bet ko līdz sākām runāt atklāti, tā visi šķita apjūkam, negaidot vārdus kas negaidīti sāka no manis plūst laukā. Es dzīvoju dubulto dzīvi, cenšoties būt tik ikdienišķa kā visi pārējie, bet iekšēji turot it visu, kas prātā krājies jau gadiem ilgi. Centos pielāgoties sarunu tematiem un interesēm, kas mani nebūt nekad neinteresēja un neaizrāva.

Es sevī iekšā turēju emocijas, kuras naktīs laidu laukā uz baltas papīra lapas. Rakstīšana man bija kļuvusi kā meditācija. Papīra lapa uzklausīja visas tās lietas, kuras neuzdrošinājos teikt skaļi. Naktīs es kaisīju dimantus visās savās piezīmju kladēs un darbus slēpu tik ilgi, kamēr pēc gadiem vairs pati tos nevarēju atrast.

Kādu dienu iedvesma nāca pavisam negaidīti matemātikas stundā. Atstājusi vienādojumu pusē, es pāršķīru lapu un rakstīju visu, kas bija prātā. Es biju iegājusi tādā transā, ka pat nepamanīju skolotāju, kura pavisam klusi bija pienākusi pie mana sola un nu jau raudzījās man pār plecu uz manis rakstīto, kas nebūt nemaz neizskatījās pēc uzdotā vienādojuma. Toreiz es piedzīvoju pamatīgu pazemojumu klases priekšā par to, ka matemātikas stundu izmantoju nejēdzīgām lietām. Ironiski, jo šī matemātikas stunda ir pēdējā reize, kad atceros sevi rakstām dzejoli un vienlīdz skumji, jo dzejoļi ir tie, kas visiem no maniem darbiem vienmēr ir patikuši visvairāk.

Pienāca mirklis, kad absolvēju vidusskolu un šķita, ka nu tikai tagad viss sāksies. Vairs nebūšu pārāk jauns sarunu biedrs tiem, kas gados krietni vecāki par mani un vairs nebūs jāaprobežo sevi ar vienaudžiem, ar kuriem man nav teju nekā kopīga. Vismaz man tā bija šķitis uz mirkli, līdz atkal iesoļoju tajās pašās važās, iestājoties augstskolā. Un pat tad es nezināju kā uzvesties, lai iederētos starp citiem. Jutos tik nepārliecienāta par sevi, ka, manuprāt, to ikviens bez piepūles varēja manīt. Es nezināju, kā lai veidoju kopīgu valodu ar tiem, ar kuriem man bija maz kā kopīga. Un ak jel, cik ļoti es vēlējos beidzot kaut kur iederēties! Cik ļoti es beidzot vēlējos justies kā savos gados jaunietim pienāktos!

Es pazudu. Pazudu lietās, ko uzskatīju par būtiskām savā vecumā. Ballītes katru nedēļas nogali, randiņi, traki piedzīvojumi ar draugiem, neskaitāmi daudz pasākumi, kurus noteikti ir jāapmeklē un filmas, kuras ir jānoskatās. Drīz vien papīrs un pildspalva no mana satvēriena pazuda pavisam. Es arī jutos pārāk iztukšota, lai rakstītu. Un kā tad citādāk? Tā Leina, kas vēl pati sēdēja vidusskolas solā, kamēr skolnieki izvēlējās mācīties viņas dzeju dzejas nedēļām, nu bija pārtapusi par atspulgu, ko ikdienā redzēja sev pretī spogulī. Vien tēls, bez dziļāka satura, jo nu vairs nebija nekā jēgpilna ko teikt. Prieki par publikācijām, par atpazīstamību, ko guva mani darbi, kļuva vien tikai atstāsts par to, ko es kādreiz bērnībā spēju sasniegt, bet neprotu vairs mūsdienās.

Ik viens uzrakstītais teksts vairs nešķita jēgpilns, jo es pati vairs neticēju tā saturam. Jau kādu laiku, es neticēju vairs pati sev. Visa aizrautība un degsme pēc radošā bija kā izgaisusi. Un pamazām es ieslīgu apātijā, turpināju darīt lietas, ko pienāktos darīt manā vecumā un veidoju jaunus plānus un mērķus, kam būtu jāseko, jo tiem sekoja citi. Vairs nemācēju paskaidrot, kāpēc pēc katra sasnieguma, tāpat jutu rūgtuma pēcgaršu uz lūpām. Es vairs nespēju saprast, kāpēc es jūtos tik nelaimīga, kad man vajadzētu justies laimīgai.

Sekojot citiem, kuri nereti bija pārāk sekli, lai aiz cilvēka veidola saskatītu vēl iekšējo saturu, es pati kļuvu pārāk sekla, nespējot vairs sevi uzlūkot par ko vairāk kā tikai ārēji simpātisku tēlu. Viss kas man trūka kā bērnam, bija viens pieaugušais, kurš man teiktu – citiem, iespējams, ir jākļūst par zinātniekiem, mediķiem vai biznesmeņiem, bet tev, Leina, tam nav jāseko.

Atskatoties atpakaļ, es jau sen sapratu, ko es vēlos savā dzīvē darīt un, kas nes prieku man, bet tik ļoti skumjā veidā, es to pazaudēju pa ceļam uz savu pilngadību. Dien dienā man bija jāklausās pieaugušajos, kas šķietami zināja labāk teikt, ka sapnis kļūt par rakstnieku ir vairāk kā muļķīgs un absurds. Tik ilgi man vajadzēja cīnīties ar sevi, lai saprastu, ka vienīgais, ko tik ļoti vēlos, ir sapurināt pusaudžu sevi, kura tikko ir nokāpusi no skatuves pēc neveiksmīgas dzejas lasījuma un teikt: “Turpini, ko esi iesākusi, neskatoties uz to, ko saka citi!”

Man vajadzēja sešus gadus, lai saprastu, ka vienīgie sasniegumi par kuriem es patiesi lepojos ir tā deviņus gadus vecā Leina, kura uzrakstīja lugu klases priekšnesumam, tā divpadsmit gadus vecā Leina, kura spītīgi dzejas nedēļā ieradās ar savu dzejoli nevis cita autora daiļdarbu, tā četrpadsmit gadīgā Leina, kura tik bieži tika citēta delfu komentāru sadaļā aiz katra rakstā par to, kas valstī nav kārtībā, jo jau tajā vecuma viņa rakstīja politiskos daiļdarbus. Man vajadzēja sešus gadus, lai attaptos pie parastas vakariņu sarunas, ka es mammai nemaz neesmu stāstījusi par televīzijas šovu, ko producēju, kamēr atrados Nīderlandē. Jo tā nebija Leina ar kuru es lepojos, tā vairs nebija Leina, kuru es pazinu, bet vien kāds veidojums pa druskai no tā, kādu būtu vēlējušies mani redzēt visi citi. Pēc visiem sešiem jaunu sasniegumu gadiem, es aizvien lepojos tikai ar to gados ļoti jauno Leinu, kura spītīgi sekoja savai sirdsbalsij un ar savu aizraušanos aizkustināja arī apkārtējos.

Ar šo pavisam atklāto un ļoti personīgo atstāstu par sevi, vēlojos vien atgādināt, ka neatkarīgi vai esat skolotājs, vecāks, brālis vai māsa – nelieciet nevienam bērnam dzīvot jūsu ilūziju par dzīvi. Izdzīvojiet šo ilūziju paši, nevis uzspiediet tos citiem. Katram cilvēkam ir savs ceļš ejams, un lai arī kā jūs gribētu vēlēt to labāko un ieteikt pareizos ceļus, atcerieties, ka vislabāk jūs spēsiet palīdzēt saviem mīļotajiem, nevis norādot virzienus, bet gan palīdzot atrast viņu sirds aicinājumus un motivējot tos sasniegt. Uzspiežot savas idejas par pareizo, jūs riskējat bērnu nemitīgi novirzīt no viņu patiesā dzīves ceļa, tikai tāpēc, ka viņu aizraušanās nesakrīt ar jūsu iecerēm.

Lai arī bērns var šķist pārāk jauns, atceries, ka tā mazā radība tavā acu priekšā ir ar tik pat lielu galvu uz pleciem. Tas ir bērns, kurš jūt, kurš mācās un vēl taustās pa pasauli. Ja kaut kas liek bērna acīm aizrautībā iedegties kā negudram, motivē pēc tā tiekties, nevis rauj viņu no tā prom.

Vismuļķīgākais apgalvojums ir: “No tā jau nevar nopelnīt!”. Atcerēsimies, ka kādreiz cilvēki nevarēja nopelnīt arī no bilžu vai videoklipu ievietošanas internetā, bet kur seko sirdsbalss, tur seko arī nauda! Ļaujiet bērniem dzīvot savu dzīvi, pieļaut savas kļūdas un esiet viņiem vien atbalsts smagajā dzīves ceļā, jo pareizo ceļu savā dzīvē zina tikai katrs pats!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *