Cik daudz mēs varam uzticēties žurnālistiem un medijiem?

Tas ir vairāku cilvēku ieradums, sekot līdzi ziņām un automātiski uztvert visu par patiesību. Un kāpēc gan ne, ja pēc būtības, žurnālists ir tā persona, kura iegūst informāciju un attaino to pēc iespējas precīzāk, iekļaujot visu iesaistīto personu viedokli un perspektīvu? Respektīvi žurnālists ir profesionālis, kas visu situācijas analīzi veic tavā vietā un pēcāk informē tevi par būtiskāko no visas pieejamās informācijas.  Taču ja es teiktu, ka tā nebūt nav? Ja nu tomēr žurnālista darbs nav nemaz tik kvalitatīvs un precīzs pat populārākajos ziņu medijos?

Persona, kurš mani pēdējā laikā nebeidz pārsteigt un iedvesmot, un kurš ir vaininieks tam, ka mana ticība žurnālistikai sāka sarukt vairāk kā jebkad,  ir Oobahs Butlers. Oobahs Butlers ir rakstnieks un filmu režisors no Londonas, un savu popularitāti viņš ieguva 2017. gadā, publicējot dokumentālo filmu par to, kā viņš neeksistējošu restorānu pārvērta par nr.1 restorānu Londonā. Dokumentālā filma radījā momentālu ažiotāžu vairākos medijos un sašutumu cilvēkos, liekot apjaust, cik viegli ir radīt neeksistējošu ilūziju internetā. Dokumentālajā filmā Oobahs Butlers skaidro, ka pie idejas viltot restorāna atsauksmes nonācis, jo  pāris gadus atpakaļ ir rakstījis viltus atsauksmes uzņēmumiem un uzskatīja, ka vienīgās patiesās atsauksmes internetā ir tikai restorāniem. Tas iedvesmoja viņu rīkoties un pārbaudīt, cik viegli būtu viltot atsauksmes par restorānu, it īpaši, ja tas nekad nav eksistējis.  Gan sev, gan citiem par pārsteigumu, pēc septiņiem mēnešiem rūpīga darba, viņa viltus restorāns “Šķūnis”iekļuva 1. vietā Londonas restorānu topā.

2018. gadā Oobahs Butlers publicēja savu otro dokumentālo filmu, kā viņš iekļuva Parīzes modes nedēļā, izliekoties par modes dizaineri.  Pastaiga pa Londonas tirgu sniedza viņam iedvesmu, tirgū atrasto, Georgio Armani pakaļdarinājumu: Georgio Peviani, pārvērst par augsti pieprasīta dizainera darinājumu. Gluži tāpat kā savā pirmajā īsfilmā, Butleram izdevās apmuļķot vairāku cilvēku kopumu, ierodoties uz Parīzes modes nedēļu, un stādoties priekšā, kā Gergio Peviani zīmola autors. Šim nolūkam Oobahs Butlers radīja vizītkartes, kuras izniedza teju ikvienam pasākuma apmeklētājam. Neticamā kārtā, Gergio Peviani pēcāk sāka saņemt uzaicinājumus apmeklēt vairākus modei veltītus pasākumus un ballītes, kuras ir tik ekskluzīvas, ka nereti tiek liegtas pat vislielākajiem modes fanātiem.

Un noslēdzoši, 2018. gada oktobrī Oobahs Butlers publicējas savu trešo filmu, kā viņš apmuļķoja vairākus medijus un žurnālistus, ļaujot viņa līdziniekiem sniegt intervijas viņa vietā.  Kā Oobahs Butlers skaidro, viņa esošās darbības ir veicinājusi mediju interesi un ikdienā viņš saņem neskaitāmi daudz lūgumus sniegt intervijas vairākiem medijiem daudzviet pasaulē, taču jautājumi pārsvarā ir vieni un tie paši. Tā kā Oobaham Butleram jau divas reizes ir izdevies veiksmīgi maldināt cilvēkus un, ja internetā ir tik viegli savos sociālajos tīklos izveidot dažādas viltus personības sev pašam, viņam radās interese noskaidrot, cik viegli ir viltot sevi reālajā dzīvē. Oobahs Butlers sadarbojās ar vairākām personām, kurām piemīt sava veida vizuāla similaritāte ar Butleru, sagatavoja viņus būt spējīgiem atbildēt uz žurnālistu jautājumiem un ļāva saviem līdziniekiem pārņemt viņa identitāti un sniegt intervijas viņa vietā.  Šokējošā kārtā arī šis mazais eksperiments izdevās un, žurnālistiem nemanot, uz jautājājumiem atbildēja ikviens cits izņemot pats Oobahs Butlers.

Kā tas nākas, ka žurnālisti  ziņu materiālā, izmantojot fragmentus no Oobaha Butlera dokumentālajām filmām, nemanīja, ka persona, kas redzama filmā un persona, kas sniedz interviju nav viena un tā pati? Šobrīd nav pieejami plašāki komentāri no ziņu medijiem, kas uzķērās uz Oobaha Butlera viltību, taču tas noteikti sniedz vielu pārdomām, it īpaši, ja noskaties filmu un pārliecinies savām acīm, cik daudz iespējamie mirkļi tika palaisti garām, kad žurnālists varēja apjaust, ka tiek muļķots.  Lai arī daži varētu nepiekrist, ka šāda situācija ir attiecināma uz žurnālista nekvalitāti un tā vietā  to skaidrotu ar cilvēcisku kļūdu, fakts paliek fakts, ka līdz ko televīzijas vai radio priekšā stādījās viltus persona, izveidotais materiāls kļuva par viltus ziņu. Ja žurnālists neapzinās, ka intervējamā persona ar kuru viņš runā, nav tā pati par kuru uzdodās, cik daudz mēs varam uzticēties informācijai, ko šis žurnālists mums sniedz?

Oobaha Butlera dokumentālās filmas ir šokējošas tā iemesla dēļ, ka tās parāda skarbo realitāti, cik viegli ir kaut ko viltot vai noticēt viltus stāstam, turklāt viņa pēdējā filma liek apšaubīt žurnālistu kvalitāti un mazina uzticību tiem. Kamēr citus cilvēkus dokumentālās filmas var aizraut ar neticamajiem, pārgalvīgajiem notikumiem un lielisku stāsta struktūru, tās arī akcentē vairākus problēmjautājumus un viens no tiem ir:  Cik daudz mēs varam uzticēties žurnālistiem un medijiem?

Temats par viltus ziņām un propagandu tiek nemitīgi cilāts pēdējos trīs vai pat vairāk gadus un, šķietami, laikā, kad žurnālistiem vairāk kā jebkad būtu jāpiedomā pie žurnālistikas kvalitātes, nereti pierādās pretējais. ASV vēlēšanu periodā žurnālisti lielāku akcentu pievērsa nevis ziņai par Krievijas kiberiesaisti vēlēšanu rezultātu ietekmēšanā, bet gan deva priekšroku vairāk izpausties par Donalda Trampa nu jau tik slaveno izteicienu:  ” Grab her by the pussy”.  Un tas ir tikai viens no piemēriem, kur kvantitāte pārspēj kvalitāti jeb šajā gadījumā, vēlme iegūt nepārspējamu ažiotāžu pārspēj vajadzību atklāt nozīmīgo un vajadzīgo savai auditorijai.

Rodas jautājums, kur slēpjas problēmas sakne žurnālistikas nekvalitātē? Mans minējums būtu tas, ka žurnālistikā aizvien strādā speciālisti bez augstākās izglītības noteiktajā arodā. Kaut mīt visai populārs uzskats, ka žurnālistikas profesija nepieprasa gana daudz tehnisko zināšanu, lai tai obligāti būtu nepieciešama augstākā izglītība, es ļaušos šim vispārpieņemtajam uzskatam nepiekrist. Dodoties Erasmus+ apmaiņas studijās uz Nīderlandi un sākot apgūt medijus sev tik ierastās žurnālistikas vietā, es aizvien vairāk sāku pamanīt atšķirības starp cilvēku, kurš dodas mediju nozarē bez žurnālista izglītības un kurš dodas ar to. Jau pirmajā grupas projektā – radīt dokumentālo īsfilmu. es pamanīju nozīmīgas atšķirības: Es biju vienīgā, kura bija ieinteresēta izpētīt filmas galveno varoni, lai izzinātu kādi būtu piemērotākie jautājumi, kurus uzdot; lai es  pārāk daudz neatkārtotos starp citiem medijiem, kuri ir veidojuši intervijas ar viņu un, lai es zinātu, kā attainot precīzi to, kāpēc mūsu izvēlētais varonis izceļas starp citiem viņa nozares pārstāvjiem. Turklāt jautājumu uzdošana, iedziļināšanās viņa sniegtajās atbildēs un papildjautājumu uzdošana maniem kolēģiem šķita kā ķīniešu valodas ābece.

Kaut šķiet, ka žurnālistu pieredze nav salīdzināma ar studentu grupas darbu, tā nebūt nav. Ir vairāki nozares pārstāvji, kuri gadiem pieļauj aizvien tās pašas kļūdas, neapzinoties, ka ar šīm kļūdām rada būtiskus robus žurnālistikas kvalitātē. Tas, ko apgūst šī aroda studenti reizēm vēl ir kas neizzināts vai līdz galam neizprasts esošajiem šī aroda pārstāvjiem.  Manuprāt, būtu tikai saprātīgi teikt, ka žurnālistikas nozarei vajadzētu piešķirt vairāk uzmanības izglītības un kvalitātes jautājumiem, lai nodrošinātu augsta līmeņa profesionalitāti un uzticamību, jo tieši šī profesija vistiešākajā veidā spēj ietekmēt pat vairāku miljonu cilvēku viedokļus.

Taču Oobaha Butlera dokumentālās filmas ne tikai norāda uz žurnālistu neprofesionalitāti, bet izceļ arī medijos esošo problēmu, ka radīt un publicēt saturu ir ļauts ikvienam un tieši tāpēc, ne visam, ko mēs redzam internetā, varam ticēt.  Labas atsauksmes, skaistas bildes un piesaistošs video nav kvalitātes un uzticamības zīme.

Vienīgais veids, kā pārliecināties par kaut kā patiesumu, būtu pētot jebkuru informāciju, ar kuru sastopies ikdienā, lai arī cik absurdi tas  varētu šķist. Esošajā situācijā nepastāv garantija, ka informācija, kurai piekļūsti tiešaistē vai kuru atrodi ziņu medijos ir 100% droša un patiesa.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *