Izplēsta lappuse no dienasgrāmatas

 

Pirmo reizi, es publiskoju savas personīgās dienasgrāmatas ierakstu, kurš man ir tapis tik ļoti personīgs un savā veidā intīms, jo atklāj vairāk nekā es parasti ļauju redzēt publikas acij. Bet, varbūt, tur ir tā burvība, ik pa laikam ļauties izģērbties “kailam” publikas priekšā?

 

Man reizēm gribas raudāt par to, cik nesaprasta es jūtos. To gribētos attiecināt ne tikai uz pārdomām, kas nemitīgi mutuļo man prātā, bet arī uz lietām ar kurām bieži saskaros ikdienā.

Šodien ar kursabiedriem sēdējām un runājām par visādiem niekiem, kritām nostaļģijā, vilkām paralēles lietās, kas visiem ir bērnībā bijušas similāras. Aizrunājāmies arī par pamatskolas laiku, kad draugiem.lv rakstījām simpātijām vēstules, bet skolā, satiekot dzīvē šos cilvēkus, pat nesasveicinājāmies un kritām panikā, un pārmetām sev, ka vajadzēja pateikt čau utt. No sirds izsmējāmies par niekiem. Līdz izskanēja frāze:

“Cik dīvaini tomēr, ka mēs visi esam izjutuši vienādas lietas!”

“Tik Leina tāda nosvērta.”

“Leinai jau puiši ar rozēm gāja!”

Šī frāze nebija aiz ļauna prāta teikta un tomēr aizķēra manī iekšējas pārdomas. Cik bieži es dzirdu šos stereotipus par sevi, tikai tāpēc, ka esmu gara, slaida, simpātiska meitene, kurai reizēm ir nācies piedzīvot lielāku uzmanību no pretējā dzimuma nekā, iespējams, citām vienaudzēm. Tikai retais saprot, ka tā visa uzmanība, kas tika adresēta man, lielākoties ir bijusi nevis tāpēc, ka otram cilvēkam, gribētos mani iepazīt, bet gan tāpēc, ka atbilstu, viņaprāt, “seksīga zaķa” veidolam.

Es cilvēku prātos iemantoju tēlu, kuram nav bijis jāpārvar kompleksus vai jābaidās no atraidījuma. It kā mana dzīve jau būtu nokaisīta ar rožlapiņām, jo pēc kādu priekšstatiem es atbilstu tipiskās, simpātiskās meitenes izskatam. Cik bieži man ir nācies pārliecināt cilvēkus, ka es saprotu, kā ir justies kad pamats zem kājām brūk, par spīti tam, cik nodrošināta esmu bijusi visu savu bērnību. Jo vecāku nauda tev var atvieglot dzīvi, taču tevi tā nepasargā no nepatīkamiem pārdzīvojumiem, kurus katram ir jāpārvar.  Par spīti savai popularitātei vidusskolā vai izskatam, arī man ir nācies skolā izjust publisku pazemošanu, apcelšanu un ņirgāšanos.

Reizēm es nesaprotu, vai man atteikties no pozitīvās attieksmes, lai apkārtējie pamanītu, ka esmu kas vairāk par vizuālo tēlu, ko rada pirmais acu skats? Jo izskats nav tas, ko es esmu izvēlējusies, savukārt personību un intelektu gan esmu rūpīgi būvējusi gadiem ilgi. Nereti šķiet, ka mans intelekts citu acīs ir mazvērtīgs tikai mana stereotipam atbilstošā izskata dēļ.  Es ticu, ka spēcīgs cilvēks ir nevis tas, kurš ieslēdzas sevī, lai pasargātu sevi no pāridarījumiem, bet gan tas, kurš par spīti visam, pacels galvu un turpinās iet uz priekšu. Ja es smaidu un nestāstu par savām problēmām, tas nenozīmē, ka esmu laimīga, tas nozīmē, ka es mācos sadzīvot.

Man bija 8 gadi, kad gada laikā varēju izlasīt 100 grāmatas. Es praktiski dzīvoju bibliotēkā un pat bibliotekāres bija sākušas mani saukt par grāmatu tārpu. Tolaik mani 3 blondas klasesbiedrenes apcēla par neglītu. Vēl šobaltdien atceros kā pagriezos pret savu tā laika labāko draudzeni un nopietni teicu: “Ne visi var būt skaisti! Grāmatās neglītie bieži ir foršas personības, tad man, laikam, ir lemts būt personībai nevis skaistulei!”. Es to teicu pilnā nopietnībā, ticot ik vienam izsacītajam vārdam, un dzīvoju vairākus gadus pārliecībā, ka esmu neglīta. Es tolaik ne reizi nenobēru nevienu asaru un pieņēmu aizvainojum ar tik dvēselisku mieru, ka man aizvien šķiet pārsteidzoša šī mana bērnības reakcija. Es ne reizi to neuztvēru par kaut ko briesmīgu, jo ticēju, ka tai iekšējai pasaulei, kas mīt cilvēkos, ir desmitiem reižu lielāka nozīme par jebkādu mantisku vai vizuālu vērtību.

Un es esmu pateicīga šai pieredzei, jo salīdzinoši vēlu sāku interesēties par puišiem un attiecībām, es salīdzinoši vēlu nodevos ballītēm un citām muļķīgām, jo ticēju, ka esmu neglīta un neesmu pelnījusi pusaudžu muļķības, tā vietā, visu to laiku es veltīju sevis izzināšanai un attīstīšanai. Ap šo brīdi, es minu, ka esmu izlasījusi 800 grāmatas, 3 no tām es izlasīju pēdējās divās dienās un vairs nekas mani nepiepilda tik ļoti kā informācija, kas man tiek dota bezmaksas un par kuru esmu tik bezgala pateicīga. Un no šīs manas kāres tvert zināšanas un augt garīgi, rodas arī paralēles uz otro stereotipu ar kuru man ir gadiem nācies saskarties: “Tu esi par jaunu, lai saprastu!”

Ne velti man patika vidusskolā skandināt, ka kāds mācās fiziku no fizikas grāmatām, bet es mācos dzīvi no daiļliteratūras. Ik viens daiļliteratūras darbs top no kāda autora secinājumiem vai dzīves pieredzes. Ko nevarēju izdzīvot pati, to izdzīvoju grāmatās. Es pamanīju, ka 14-18 gadu vecumam man nebija jebkādas balsstiesības, jo, citu prāt, biju par jaunu, lai ko saprastu. Kaut gan tā vecuma radītie radošie darbi un domu pērles iedvesmo mani vēl šobaltdien.  Gadiem ejot, cilvēki sāka manī ieklausīties un es vairs nespēju uzskaitīt cik bieži esmu dzirdējusi frāzi:  “Tu savam vecumam tik daudz zini!” vai “Reti kurš tava vecuma jaunietis interesējas par tādām lietām!”.

Bet pirms es tiku uzklausīta, es slēpos aiz bloga un rakstīju, kas man ir uz sirds. 6 gadu laikā es saņēmu 3 e-pasta vēstules no 30 gadīgiem vīriešiem ar aicinājumiem iepazīties, jo viņi pēc rakstītajiem tekstiem bija mani noturējuši par savu vienaudzi. Un kā ta ne! Tur biju tikai manas domas izklāstītas bloga rakstos, nesniedzot vairs papildus detaļas par manu vizuālo izskatu vai vecumu. Taču uzzinot manu īsto vecumu, es ne tikai kļuvu par nepilngadīgo – es atkal pārtapu par nepietiekamu personību.

Tas ir īstais apzīmējums – es vienmēr jūtos nepietiekama. Lai kāda es būtu kā personība es nekad nebūšu nekas vairāk par savu izskatu un dzimšanas gadu. Un es esmu nogurusi no šīs sajūtas, jo es ticu, ka ne mans izskats, ne arī vecums nav lietas, kurām vajadzētu mani definēt. Es ticu, ka esmu krietni vairāk par to visu un, iespējams, tieši tāpēc man tik ļoti sāp, ka man tas katru dienu ir jāpierāda, jo vairākumam ir grūti paraudzīties tālāk par prātā izveidotajiem stereotipiem.

Tad te nu būs vairs mana neslēpšanās aiz anonīmā interneta aizsega:  “Sveiki, mani sauc Leina, man ir 21 gads, darbojos piecās ārpus studiju aktivitātēs un es esmu izteikts grāmatu tārps! ”

Featured photo: Pinterest

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *