Depresija, atkarība un destruktīva uzvedība

Cilvēks ir pašdestruktīva radība, kas pieļauj nebeidzami daudz kļūdu un ar savām darbībām dzen sevi kapā.
21. gadsimtā, kad pulkstenis vairs netiek noteikts pēc saules novietojuma debesīs un transports nav jāgaida vairākas nedēļas, mēs iedzīvojamies nebeidzamā steigā, vēloties visu paspēt. Reizēm savā steigā aizmirstam par tik svarīgu lietu kā miegs un dzīvojam konstantā, neveselīgā cirkulācijā, kurā savu elpas vilcienu velkam no vienas kafijas krūzes, līdz otrai. Jo kafija vismaz uz mirkli ļauj mums izturēt dienas doto spriedzi un nastu. Tā vismaz uz mirkli ļauj mums apkopot spēkus un stāties pretī jauniem pārdzīvojumiem.

Līdz ar to, kad ar transportu iespējām un elektronisko pulksteni savā dienas ritmā spējam ietilpināt krietni vairāk dažāda veida darbus nekā to spētu cilvēks pirms 100 gadiem, mēs reizēm uzņemamies vairāk darbus nekā spējam pavilkt. Ilgstošā laika griezumā tas cilvēku noved konstantā stresā. Reizēm maldīgi mums šķiet, ka smēķēšana spēs mums palīdzēt mazināt ikdienas stresu. Un, iespējams, uz mirkli cigarete ļaus tev apkopot spēkus un domas, bet tā neatrisinās tavas problēmas.

Kaut attīstoties tehnoloģijām, iegūstam vairāk laika sev, mēs kompensējoši arī šo laiku pazaudējam tajās. Jo kaķīšu videoklipi noteikti ir interesantāki par stresa pilnu biroja darbu no 9.00 līdz 17.00. Un reizēm virtuālā vide mūs tik ļoti aizrauj, ka tā vien vēlamies līdzināties kaimiņienei Annai, kura visu vasaru pavadīja ceļojot pa Taizemi vai Andrim, kurš gada laikā no apaļīga tusnīša ir kļuvis par atlētu. Un mēs ļaujam sev ierauties vidē, kurā tikai vizuāli strukturējam savu skaisto ikdienu, aizmirstot izdzīvot brīdi mirklī, kad tas notiek. Tā vietā, lai ar acīm novērtētu skaistu salūtu vai zīdaiņa pirmos soļus, savu redzesloku apraujam ar telefona samazinātajiem pikseļiem. Tā vietā, lai dzīvotu, mēs sākam eksistēt un, jo vairāk cenšamies atainot laimīgu dzīvi, jo nelaimīgāki kļūstam.

Un kad spriedzes jau ir par daudz, prasās nolaist tvaiku, atslēgt veselo saprātu. Tam palīgā nāk vispostošākā inde uz zemes virsmas – alkohols. Pielej pilnu kliņķi ar kodīgo dzērienu un atslābsti, pazūd kauna izjūta, parādās nekontrolētas rīcības un kustības un tikai uz to īso mirkli problēmas atrisinās pašas no sevis, vai pazūd prāta plašumos. Taču, kad radītais efekts pazūd un attopies ierastajā vidē, tu tā vien tiecies pēc šīs sajūtas vēl un vēl, līdz tas kļūst par ieradumu. Tu vairs nemāki citādāk atpūsties, kā vien malkojot dzērienus, kas Tevi nākamajā dienā atstāj dehidrējušos un ar sāpošu galvu.

Un, it kā ar to nepietiktu, vienā dienā attopies, ka savas pārslogotības dēļ esi sabojājis savu imūnsistēmu. Ārsts izraksta dučiem zāļu, kas palīdz. Un, ja palīdz vienreiz, palīdzēs visu laiku. Tā iet viena tablete pēc otras, līdz nierēs parādās smiltis un aknas vairs nespēj filtrēt uzņemto dienas barību.

Bet kad arī veselība kļūst par galvassāpēm, sākam tā savu problēmu laikā ierauties sevī, ka vairs nespējam apkopot spēkus, lai komunicētu ar citiem. Kamēr aizvien turpinām publicēt savas perfektās dzīves bildes, neviens pat neiedomājas apvaicāties kā tad patiesībā jūties. Un tu sāc justies pamests, viens un nevienam nevajadzīgs. Turklāt domas tik dziļi iezogas tavā prātā, ka tās sāk teju vai tevi ēst dzīvu no iekšpuses.

Un, ja vēl rodas jautājumi par to, kāpēc depresija līdz 2020. gadam kļūs par 3. populārāko iemeslu darba nespējai, vai, kāpēc cilvēks ir radība ar tieksmi uz destruktīvu uzvedību, izlasi tekstu vēl vienu reizi.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *